Joprojām ir pilnīgi tumšs, auksts, kluss. Izkāpu no siltās spalvu gultas, nolaidu kājas uz ledaino grīdu, aizdedzu sveci, cenšoties domāt tikai par to, kas tagad jādara, neatcerēties, neiedziļināties pagātnē.
Nomazgāju seju – ūdens, protams, pa nakti kļuva ledains. Nekas, atceries, cik labi tas nāk ādai, tonizē tavu mammu… Ak, kā mēs tikām cauri tonikiem, krēmiem, šņaukāmies, raustījāmies par smaržām…
Tagad es ar prieku pieņemtu jebkuru tūbiņu, bet iztieku ar iepriekšējā vakarā pagatavotajām sūkalām. Viņa ķemmēja matus ar kaulu ķemmi, iespējams, šī ir viena no retajām patīkamajām lietām šeit.
Tātad sākas jauna diena kāda cita mājā, kāda cita pasaulē, kāda cita ķermenī…
Mana dzīve vienmēr ir bijusi izmērīta, pat garlaicīga, ļoti regulāra un paredzama.
Es dzīvoju provinces pilsētiņā, kas atradās lielas upes krastā. Parasta meitene, parasta ģimene, skola, koledža, tad darbs diezgan lielā uzņēmumā – viss ir kā nākas.
Apmēram trīsdesmit gadu vecumā man izdevās uz īsu brīdi apprecēties, tikpat ātri izšķirties un pat palikt draugos ar savu bijušo vīru.
Mana māte sūdzējās, ka viņa «nedzīvos, lai redzētu savus mazbērnus», un es par to tikai pasmējos. Starp citu, mēs ar mammu vienmēr bijām draudzenes, mīlējām visu un visus apspriest, kopā skatījāmies modes katalogus un pasūtījām tērpus.
Šogad mans atvaļinājums iekrita novembrī – pelēks, blāvs un drūms mēnesis.
To varētu pavadīt mājās ar grāmatām, filmām, retiem izrāvieniem «cilvēkos», bet draudzene un kolēģe Svetka ieteica «nedēļai atteikties no jūras».
Jā, tieši tā viņa teica – uz jūru. Un es ļāvos krāsainajām bildēm par gaidāmo ceļojumu: baltas smiltis, zili viļņi, augstas debesis, jūras brīze, viss, ko mēs mīlam.
Tieši pirms izlidošanas Svetkai izdevās saslimt ar kaut kādu vīrusu, un viņa mani pierunāja lidot bez viņas – «vismaz var paelpot svaigo jūras gaisu.»
Es ieelpoju, jā, es nevaru atvilkt elpu.
Brauciens sākās bez starpgadījumiem. Es nopirku jaunu peldkostīmu, aizsargkrēmu, pāris gudrus T-kreklus, punktveida sauļošanās krekliņus, pludmales flipflops un vēl dažas mūsu jaukās sieviešu lietas – rokassprādzes, šalles, košu lūpu krāsu.
Atvaļinājums – pludmale, saule, jūra.
Sakrāmēju koferi, atvadījos no mammas, piezvanīju Svetkai, apsolīju atvest viņai suvenīrus un izsaucu taksometru uz lidostu. Ierados, iereģistrējos, iereģistrēju bagāžu, pat paspēju iedzert malku kafijas, iekāpu lidmašīnā un biju lieliskā noskaņojumā.
Mana vieta izrādījās pie loga. Viņai blakus apsēdās patīkama pusmūža dāma un uzreiz ierakās e-grāmatā.
Tas nozīmē, ka neviens jūs nemierinās ar jautājumiem un sarunām. Nu labi.
Lidosim! Skaistais stjuarts atnesa kafiju un ūdeni, un viņi ļāva mums atsprādzēt drošības jostas. Es aizsnaudu un pat paspēju miegā pastaigāt pa baltajām smiltīm, sajust vieglu vēsmu sejā un matos – Dievs, cik patīkams sapnis!
Un pēkšņi salonu satricināja spēcīgs trieciens, lidmašīna šūpojās no vienas puses uz otru, mums lūdza piesprādzēt drošības jostas un teica, ka esam iekļuvuši turbulences zonā.
Pelēkzilās debesis iluminatorā kļuva melnas, aiz tām cits pēc cita zibēja zibeņi. Mana sirds sāka mežonīgi pukstēt, un manā galvā skrēja simts domu.
Es mēģināju atcerēties vismaz vienu lūgšanu, bet tā nedarbojās. Tad es vienkārši garīgi lūdzu Visumu palīdzēt, nez kāpēc manā galvā iegriezās tikai viens vārds: «lūdzu».
Spilgta zibspuldze… Un tad pilnīgs klusums un tumsa.
Es pamodos uz zemes, guļot uz kādas takas; abās celiņa pusēs bija augsti koki, kuru vainagi, gandrīz pieskaroties viens otram, izveidoja caurspīdīgu arku virs manis.
Lapas klusi čaukstēja, un kaut kur pat varēja dzirdēt dažu putnu saucienus.
Es pacēlu galvu un centos piecelties sēdus, uzmanīgi taustot galvu – tā šķita vesela, lai gan ļoti reiba galva.
Man likās, ka manas rokas kustās, es piecēlu tās pie acīm – kaut kādas dīvainas, ļoti garas aproces no zaļa auduma, kā samta. Cimdi pieguļ rokām kā otra āda – bēši, plāni, ar skaistu izšuvumu…
Apsēdos un paskatījos uz savām kājām – tās bija sapinušās garas kleitas apakšmalā no tāda paša samta auduma, likās, ka zem kleitas ir arī kaut kādi balti apakšsvārki, kājās kājās bija augsti ādas zābaki ar mežģīnes…
Es pakratīju galvu un… Dievs, mani mati nokrita zem pleciem!
Pirms atvaļinājuma uzdāvināju sev īsu bobu, lai nemocītu ar matiem?!
Man blakus uz ceļa gulēja cepure ar spalvu un plīvuru…
Vai es esmu dzīvs vai vairs neesmu?
Kur es esmu?
Kas notika ar mani?
Atskanēja stutēšana, suņu riešana un balsis…
Zirgi – vai zirgi? – parādījās ap līkumu. Es nekad tos nesapratu! – jātnieku nēsāšana, kuri apmainījās satraukti saucieniem.
Aiz viņiem brauca rati, un mazliet tālāk skraidīja skaisti, liesi suņi, ātri un ļoti skaisti.
Suņi pieskrēja pie manis pirmie, es aiz bailēm aizvēru acis, gaidot ļaunāko, bet pēc sekundes sajutu karstu elpu un slapjas mēles uz savas sejas.
Tātad suņi nevēlas mani sāpināt? Šķiet, ka viņi mani pazīst un pat jūt līdzi – katrā ziņā viņiem astes luncināja ļoti draudzīgi.
Jātnieki apturēja zirgus, izlēca no segliem, aplenca mani, apbēra ar jautājumiem: kā es jūtos, vai esmu nopietni ievainots, vai esmu salauzusi kāju vai roku?..
Svešie mani uzmanīgi pacēla no zemes, viens rūpīgi iztaisnoja manu garo kleitu, cits pasniedza cepuri, bet pārējie aiz rokām veda pie britzkas vai karietes – man nav ne jausmas, kā sauc šos vaļējos ratus, esmu redzētas tikai filmās – tas apstājās no attāluma.
Karietē – ratos? grozs? – bija iejūgti divi pelēki zirgi, kurus vadīja īsts kučieris, ģērbušies kā kaut kāds mākslinieks: smuks mētelis, bļodas cepure, baltas zeķes un kurpes ar sprādzēm.
Viņi mani uzcēla uz pakāpieniem, es apsēdos uz ērta sēdekļa, zem muguras un elkoņiem rūpīgi tika novietoti spilveni ar izšuvumiem un pušķiem stūros.
Tālāk uz kabrioleta pakāpiena uzlēca jauns vīrietis skaistā uzvalkā un jautrā beretē. Jauneklis pieskārās dandy kučiera plecam – un mēs devāmies ceļā.
Pēc apmēram piecpadsmit minūšu nesteidzīgas braukšanas mūsu kariete izbrauca uz līdzena, taisna ceļa, kas veda uz lielu māju.
Jātnieki auļoja pēc, suņi metās malā, nepārprotami apmierināti par visu šo piedzīvojumu, mans ceļabiedrs, stāvēdams uz karietes kāpnēm, nemitīgi pļāpāja, stāstot, kā es visus pārbiedēju, cik viņi bija satraukti, kad mans zirgs skrēja mājās bez jātnieks – tas ir, es, kā viņi visi metās mani meklēt, kā dzirdēja kaut kādu pērkonu tālumā, bet paldies dieviem, negaisa nebija…
Klusībā klausījos, mēģinot aptvert šo absurdo situāciju – viņi mani pazīst, man ir zirgs, esmu kādā filmā no pagājušiem gadiem, dodos «mājās»…
Kur, kam, ko darīt?…
Mēs piebraucām tuvu mājai ar lielu terasi, kas klāta ar skaistiem augiem.
