Kādā Ziemassvētku vakarā un ne tikai jebkurā vietā, bet Bruklinā kāds izskatīgs, graciozi uzbūvēts jauneklis pievērsa uzmanību sievietei, kura izskatījās tik vientuļa. Viņa sēdēja uz soliņa un likās apmaldījusies. Viņš apstājās divus soļus no viņas un, pagriezies pret okeānu, minūti vai divas paskatījās uz priekšu, it kā tur būtu kaut kas viņa uzmanības vērts, tad pagriezās, viņu skatieni sastapās, viņš pasmaidīja un sacīja:
– Ir jau tik vēls, un jūs joprojām esat uz ielas.
«Es aizgāju no mājām,» sieviete uzreiz neatbildēja.
– Tā ir patiesība?
«Būtu labi, ja tā nebūtu taisnība,» viņa atbildēja, nepaceļot acis.
Vīrietis piegāja klāt un ar lielu ziņkāri paskatījās uz viņu, sacīja:
«Es nesaskatu nekādas lielas problēmas faktā, ka tu aizgāji no mājām.»
«Problēma nav tajā, ka es aizbraucu, bet gan tajā, ka esmu neapmierināts.»
– Tātad jūs esat nelaimīgs?
– Par kādu gandarījumu te vispār var runāt? Es vairs neesmu savas mājas saimniece.
– Pastāstiet, kas un kā?
«Es pat nezinu, kāpēc man būtu jābūt atklātai pret jums,» sieviete atbildēja, ieplestām acīm skatoties uz svešinieku. Sākumā viņu pat mulsināja tik tieša sarunas maniere.
– Nu, vienalga. Kas notika?
– Es nezinu, kā runāt par sevi. Labi, es saņemšu drosmi no jūsu zinātkāres un runāšu. Es uzņemos grūtu uzdevumu, jo neesmu pieradis meklēt paziņas uz ielas, bet šeit man ir jābūt atklātam un pat ar cilvēku, kurš mani cieši vēro. Pēdējos gadus es mierīgi dzīvoju vecāku mājā… Vispirms nomira mans tēvs, bet pēc četriem gadiem nomira mana māte. Es joprojām dzīvoju šīs traģēdijas iespaidā. Protams, es jau biju nomierinājusies, atjēgusies un turpināt dzīvot savam priekam. Bet pirms sešiem mēnešiem mans brālis atgriezās ar savu otro sievu. Viņš ir četrus gadus jaunāks par mani, un viņa sieva ir deviņus gadus vecāka par viņu. Viņa ir mantkārīga, sīkumaina, garlaicīga sieviete. Augstprātība, ar kādu viņa demonstrē kļūdainu savas cieņas apziņu, ir nepārspējama. Tā vietā, lai atrunātu sadzīves pienākumus – kas viņai un kas man, vai vismaz ierobežotu viņas pienākumu loku, mēs sākām darīt visas lietas kopā. Bet neatkarīgi no tā, ko es darīju, viss izrādījās nepareizi. Pavisam nesen viņa tieši paziņoja, ka mājā nevar būt divas saimnieces, un paskatījās uz mani tā, it kā es būtu dīvainā. Iedomājies! Es nejūtos vainīgs, ka starp mums nav vienošanās. Un šodien viņai kļuva žulti, un mēs atkal sastrīdējāmies, pareizāk sakot, viņa sāka strīdu, šoreiz par raudzētu ābolu sulu. Jums vajadzēja redzēt, kādu ainu viņa veidoja. Mani pārņēma vēlme pateikt viņai sejā, ka viņa ir alkatīga nejēga, es knapi varēju sevi savaldīt. Padomā tikai par to! Bet viss, kas man bija jādara, bija nošķirt viņas lietas no manējām. Lai citi saka: esmu vainīgs vai nē. Tas ir kaut kas neiedomājams! Īsāk sakot, es aizgāju un nedomāju atgriezties. Šeit viņa stāstīja savas dzīves stāstu.
– Vāc rozes, kamēr tās ir.
– Ko tas nozīmē?
«Ja jūs nepiešķirat lielu nozīmi, tas neko nenozīmēs.»
– Labs padoms. Lūk, kā to piemērot manai problēmai. Es redzu, ka tu mani nesaprati.
«Es saprotu, ka jums ir problēmas ar brāli un viņa sievu.»
– Problēma ir viņu attieksmē pret mani. Žēl, ka brālis uzreiz nostājās sievas pusē un piekrita viņai visā. Tā arī sanāca, ka esmu šeit.
– Pamanīju, ka esi viegli ģērbusies un bez grima.
– Es valkāju vienkāršās kleitas un vispār nelietoju kosmētiku. Es jau esmu pārsniegusi vecumu, lai kāds varētu man patikt.
– ES parūpēšos par jums.
– Es nevēlos, lai par mani rūpējas. Es parūpēšos par sevi.
Pēc brīža svešinieks jautāja:
– Vai jūs nevēlaties atriebties savam brālim un viņa sievai?
– Kas? Tu saproti ko saki!
Viņas sejas izteiksme kļuva nedaudz dīvaina. Svešinieks, ar visu pieklājību, uz ko viņš bija spējīgs, paskaidroja šādi:
«Man vienkārši patīk ideja, ka slikti cilvēki ir jāsoda.»
«Ak, visi par to runā,» sieviete pamāja ar roku.
– Pirms izteikt jums ļoti neparastu piedāvājumu, es vēlētos uzzināt, cik nelaimīgs jūs esat, pat ja pēc jūsu vārdiem šķiet, ka esat nonācis izmisuma situācijā, es tomēr vēlos atkal no jūsu vārdiem saprast jūsu vientulības apmēru..
«Ak, manas vilšanās sasniedza tādas galējības, ka es pārtraucu sevi meklēt. Manā dvēselē ir tukšums, esmu zaudējis vēlmi dzīvot. Bija pamats izmisumam. Man ir četrdesmit pieci, un es neesmu nekas. Man bija māte, tēvs, brālis un katrs bija daļa no manis. Bija pienākuma sajūta. Un tagad man gribas gaudot no apziņas, cik ierobežotas ir manas iespējas. Ziniet, man noteicošais nosacījums radošumā un ikdienas darbā bija un paliek jēga… Tagad vairs nav nozīmes.
– Tu vairs neredzi ceļu uz pestīšanu?
«Tas viss ir velti,» bija atbilde. «Nākotne man personīgi neko labu nesola.» Dievs! Apkārt ir tik daudz stulbu sieviešu. Viņi neko nemācās. Bet ir īpašas sievietes. Man patīk sevi uzskatīt par īpašu.
– Neskaidro. Es saprotu. Vai vēlaties mainīt savu dzīvi?
– Es gribu, bet…
«Kad jūs teicāt, ka nākotne jums neko nesola, es biju apņēmības pilns visu vērst uz labo pusi.» Kāds ir tavs vārds?
«Sāra,» sieviete tikko dzirdami teica. Viņa nevarēja saprast, kāpēc tik cēls un burvīgs jauneklis tērē laiku, runājot ar tādu sievieti kā viņa. Bet ar visu to, skatoties tikai uz viņu, nebija iespējams viņā nejust kaut ko neparastu.
«Tad pajautājiet sev, Sāra, vai jūs tiešām dzīvojat, lai pavadītu savas dienas pazemojumā un izturētu apspiešanu?»
– Dievs! Ko tas viss nozīmē? Kas tu esi?
Varat iedomāties, cik pārsteigta bija Sāra, kad viņa dzirdēja:
– Es esmu Belcebuls. Tumsas princis.
– Kas!? Tu nemaz nelīdzini viņam! Man pašai pieticības dēļ nevajadzētu teikt, ka esi skaista, bet tā kā esmu tā teikusi, tad piebildīšu, ka šāds vīrietis sievietei ir bīstams.
– Tev arī?
– Ak nē! Es kaut kur lasīju, ka velns parādās pērkona dārdos.
«Tev būs pērkons,» vīrietis pasmīnēja. Un tieši tajā mirklī debesis iedegās zibens uzliesmojumā un gaisu satricināja pērkona klakšķi.
– ES nesaprotu. «Es nesaprotu, kā tas var būt,» sieviete neizpratnē sacīja. – Labi. Šajā pasaulē es visur jūtu Dieva klātbūtni, bet kur ir jūsu pēdas?
Svešinieks, kurš apbūra Sāru ar savu izskatu, šoreiz viņu pārsteidza ar sava prāta spožumu.
«Protams, kad jūs skatāties uz zemi, jūs neredzēsit mana naga zīmi, bet tas nenozīmē, ka es neeksistē.» Ikviens, kurš saka, ka šķīstītavas neeksistē, tad, kad tur atradīsies, skatīsies uz mani ar asaru pilnām acīm. Skaidrs, ka es ieeju cilvēka ķermenī un pieņemu tā izskatu. Pēdējo reizi, īsi pirms Pirmā pasaules kara, es biju Džozefs Mešērts, slavenais pianists, ebreju izcelsmes, vēl nebija trīsdesmit, kad viņš nevainojami izpildīja Bēthovenu, Šūbertu Si mažorā un spīdēja muzikālajā interpretācijā. Man nepatīk Vāgners, bet viņa «Gotterdammerung» ir satraucošas tēmas. Tas jauneklis bija vācietis. Un šeit ir tas, kas ir pārsteidzoši: pirms viņa divdesmit četras reizes es biju jauns vīrietis dažādās valstīs, protams, katrs no viņiem bija pilnīgs pretstats otram, un ir arī dabiski, ka viņi bija daudz mazāk kopā nekā es viens. Patiesību sakot, es esmu nemirstīgs.
