MAINĪT DZĪVI? KĀPĒC NE?!
– Vesta, lūdzu, nāc man līdzi! – Emma norūca, skatoties uz savu draudzeni, kura pārkārtoja grāmatas no viena plaukta uz otru.
– Tu mani joko, vai ne? – Vesta pagriezās pret draudzeni, rokās turot Šekspīra sējumu oriģinālā. – Paskaties uz mani un uz vietu, kur tu mani velc. Mēs esam dažādos līmeņos.
– V, labi, ļauj man aizpildīt dokumentus, un tu vienkārši nāc man līdzi uz kompāniju. Man nebūs tik bail no noklausīšanās, ja tu būsi tuvumā,» draudzene pielēca no sēdekļa un satvēra Vesta roku. – Turklāt jums nav ko zaudēt! Tevi jau labāk pieņem valsts augstskolas!
Romāņina izdvesa un nolika grāmatu plauktā. Viņa jau pāris mēnešus bija pretojusies šai muļķīgajai idejai. Emma sapņoja iestāties Mākslas akadēmijā un kļūt par slavenu aktrisi. Bet bija viena problēma, draudzene baidījās runāt publiski, katru reizi, kad no viņas tika prasīta šāda prasme, viņai likās kamols kaklā un viņa skatījās uz visiem apaļām acīm no šausmām, kas viņu pārņēma.
Vesta, protams, varēja atteikt savam draugam, bet Emma bija viņas vienīgā draudzene. Šī meitene daudzkārt nāca viņai palīgā, kad Vesta atkal atradās trimdā no visas pasaules. Nu, ko mēs varam darīt, mūsu sabiedrībai nepatīk gudri cilvēki. Un jā, Vesta ir tāds cilvēks, kurš vienmēr saka patiesību un nemaz nedomā, vai citiem šī tēma patiks vai nē.
«Mana pase ir tabulā, aizpildiet veidlapu,» Vesta atbildēja un izelpoja.
– Aaaand, es zināju, ka tu piekritīsi! «Emma sāka lēkāt pa istabu, meitene izņēma drauga pasi un sāka internetā aizpildīt pretendenta pieteikuma anketu uzņemšanai šajā universitātē.
Vesta atgriezās savā biznesā. Un kāpēc viņai tas viss ir vajadzīgs? Viņai ir augsts IQ, skolu viņa absolvējusi eksternā ar zelta medaļu, viņai ir daudz sertifikātu un apbalvojumu par uzvarām dažādos konkursos un olimpiādēs. Vestai ir atvērtas visu valsts labāko augstskolu durvis, no visām viņa saņēmusi uzaicinājumus studēt.
Tātad, kāpēc viņa dodas uz noklausīšanos? Šeit runa nepavisam nav fanātiskā vēlme palīdzēt savam labākajam draugam. Slepus no visiem V sapņo, ka kādreiz varēs dejot. Dejošana ir viņas aizraušanās, bet slepena. Kāpēc noslēpums? Nu, kā jūs iedomājaties dejojošu zinātnieku? Vai arī Nobela prēmijas laureāts? Tā ir taisnība, tās nav saderīgas lietas. Jā, un Emmai ir taisnība, viņa pilnīgi neko nezaudēs, noklausīšanā viņai neizdosies, viņa tikai beidzot sapratīs, ka dejošana ir tukša ideja, kas nav viņas uzmanības vērta un tad viņa varēs pilnībā nodoties. zinātnei, jo viņas smadzenes ir īpaši tai pielāgotas. Romanīnu no domām par trako rīcību izvilka draudzenes balss.
«Nu, jūs visi esat reģistrēti, jums ir kārtas numurs 145,» Emma sajūsmā sacīja, noliekot savu pasi uz galda.
– 145? Vai viņi sāka skaitīt uzreiz no simta?
Vesta apgūlās uz grīdas un sāka pumpēt abs.
«Vē, humors nav tava lieta, labāk nejoko,» Lankova atmeta to, noliekot malā draudzenes klēpjdatoru. – Šobrīd uz noklausīšanos jau ir reģistrējušies 145 cilvēki, domāju, ka līdz noklausīšanās dienai šis skaitlis būs tuvu diviem simtiem. No visa šī skaita viņi uzņems tikai divdesmit cienīgākos bērnus, kuri mācīsies šajā vietā.
– Pārāk daudz lielu vārdu, vai ne? – Vesta izvilka, turpinot vingrināties. «Vai nav vieglāk pateikt, ka zagļi paies garām, un tas arī viss.»
– Nē, viss nav tā, kā tu saki. Šī ir vienīgā augstskola, kurā mācās talantīgi cilvēki. Tā ir labākā arēna, lai sāktu globālu karjeru. Viņiem ir vislabākie skolotāji un infrastruktūra, studenti ir pilnībā iegrimuši mācībās un viņiem nerūp nekas cits kā karjera – meitene izkāpa no gultas un sāka turēt drauga kājas. – Jūs teicāt, ka esat pabeidzis sportu?
«Es teicu, ka sports beidzās ar mani, nevis es ar viņu.» Bet esmu spītīgs, turpināšu vingrot, līdz atkal varēšu skriet garās distances.
– Es apskaužu tavu smago darbu, V.
– Tātad, kas tev liedz kļūt līdzīgam man? – Vesta jautāja un, nolikusi kājas uz gultas, sāka taisīt atspiešanos. – Ceļš uz mērķi vienmēr ir grūts un prasa daudz pūļu, taču beigās vienmēr ir balva.
– Un kāpēc tu esi tik gudrs, ja? – Emma iesmējās.
Viņi bija pilnīgi atšķirīgi pēc rakstura, bet bija labākie draugi. Viņi kļuva par draugiem, kad Vesta pārgāja uz jaunu skolu. Protams, augstprātīgajai Vestai nebija ne fanu, ne draugu, jo visi viņu uzskatīja par augstprātīgu nelokāmu, kas skolā dzīvos divdesmit četras stundas.
Romanīnu nekad neapvainoja viņai adresēti aizvainojoši izteikumi, viņai vienkārši tam nebija laika. Jaunkundze vienmēr atrada, ko darīt sev tīkamu: vai nu mācījās valodas, reizēm gāja uz sportu, vai arī devās uz visādām sacensībām vai olimpiskajām spēlēm. Katra jaunā ģēnija diena bija ieplānota minūti pa minūtei, un viņu nemaz nesamulsināja fakts, ka viņai nebija draugu. Viņa visumā to uztvēra kā pašsaprotamu un pat necentās ne ar vienu draudzēties.
Bet Emma bija izņēmums. Meitenes sāka sazināties jau no pirmās dienas. Emma bija pilnīgs pretstats savai draudzenei. Emai ļoti patika runāt un izklaidēties, taču mācībās viņai galīgi nepaveicās. Un jā, viņa pastāvīgi nokļuva smieklīgās situācijās, pēc kurām visa skola par viņu smējās. Ne velti saka, ka pretstati pievelk, iespējams, viņu gadījumā viss bija tieši tā. Mīnuss un Plus piesaistīja viens otru, un radās spēcīga draudzība.
Klausīšanās diena.
– Atpūties! «Tas viss ir tikai noklausīšanās par kaut ko nesaprotamu,» Vesta pievilka, ejot blakus savam draugam.
– Tev ir viegli pateikt, mans sapnis ir šeit mācīties! – Emma iebilda un sāka atkal braukt ar aci pāri papīra lapai, kur bija nodrukāti vārdi dziesmai, kuru viņa gatavojās izpildīt noklausīšanā.
«Cilvēkiem ir sapņi,» Vesta nošņāca, pārvilkusi pār acīm sporta krekla kapuci, viņa iebāza rokas dziļāk kabatās un sekoja draudzenei.
Viņi iegāja lielajā sporta hallē, kur visiem skolēniem tika izdalīti numuri, vienojās, ka būs jāieiet zālē un jāparāda sagatavotie numuri.
– Vai esat pirmais, kas reģistrējas? – Vesta jautāja, skatoties uz draudzenes sērijas numuru; uz tā bija 45. numurs.
– Pieteikuma veidlapu iesniedzu otrajā reģistrācijas dienā.
«Jauki,» Vesta pasmīnēja un uzlīmēja savu numuru 145 uz sporta krekla, viņa aizgāja un apsēdās pie tālākās sienas.
– Starp citu, viņai blakus nolaidās V draugs. – Es vēl nezinu, bet ko jūs rādīsit klausīšanās laikā?
– Nezinu.
– Kas? – Emma no šāda paziņojuma nobālēja.
– Es improvizēšu. Jūs esat tas, kurš sapņojāt nokļūt šeit un labi sagatavojies, bet es atnācu pēc uzņēmuma.
«Es vienmēr zināju, ka jums nav labi ar galvu!»
– Slimība ir ģēnijs.
Sporta zāle sāka piepildīties ar pretendentiem, visi sapņoja kļūt par pasaules zvaigznēm. Un šķiet, ka tikai Vesta to nealkstēja. Uz daudzveidīgo jauniešu fona šī meitene pirms gaidāmās noklausīšanās izcēlās ar savu trauslo ķermeņa uzbūvi un perfektu mieru. Emma jutās tā, it kā kāds būtu palicis viņai zem dibena duci ežu; viņa turpināja lēkt un apsēsties. Vesta iesmējās, skatoties uz draudzenes uzvedību. Visa šī sporta zāle izskatījās pēc traku bišu stropa, kas šaudījās no vienas puses uz otru un nezināja, kur ielikt dzēlienu.
