Es stāvēju ar spokainu zobenu gatavībā un gaidīju, kad radījums parādīsies, lūkodamies alas pustumsā. Drīz vien atskanēja viņas nagu čīkstēšana uz akmens grīdas un klusa rūkoņa. Smirdīga elpa piepildīja manu degunu. Viņa domāja, ka medī mani, bet bija otrādi. Es esmu mednieks, un viņa ir medījums.
– Ahaha! Protams, tieši Sirius dalībnieki izveidoja tik smirdīgu kaudzi. «Mēs paši sevi sūdījām, kad viņi izņēma laupījumu,» netālu atskanēja jautrā Naitingeila balss.
Patiesībā viņu sauc Vasja, bet visi viņu sauca par Lakstīgalu, jo viņš mīlēja svilpot un darīja to labi, skaļi.
Radījums pagriezās un ieskrēja alā, kura sašaurinājās tā, ka es nevarēju rāpot tālāk.
– Sasodīts! – dusmīgi nolamājos un metos tumsā.
Trīs lēcienos es viņu panācu un pagriezu savu burvju zobenu. Neglītā galva ripoja man pie kājām. Es nebūtu viņu redzējis tumsā, ja tās acis nebūtu zaļā gaismā.
Paņēmis liemeni aiz pakaļējās ķepas, vilku to uz izejas pusi. Man vajadzēja dabūt ārā no viņas krūtīm enerģijas recekli, ko sauc par plostu. Tieši viņam mēs pārceļamies uz Riftiem medīt.
– Lakstīgala, ja atkal medību laikā pārtrauksi klusumu, tu vairs nevarēsi svilpt. Līdz jaunu zobu iegūšanai. Sapratu? – es draudīgi teicu un nometu būtnes līķi zemē, apšļakstīdams viņa zābakus ar melnu šķidrumu, kas tecēja no viņa kakla.
– Ak! Piedod, man likās, ka mēs jau ejam,» viņš samiernieciski pacēla rokas.
Es izvilku no jostas dunci, iedūru to būtnes melnajā zvīņainajā ādā un iegriezu dziļu griezumu. Es uzreiz ieraudzīju plostu, jo tas dzirkstīja sarkanā ugunī. Uzmanīgi izņēmu un ievietoju nelielā termosam līdzīgā traukā.
– Šeit viss? Ejam ārā! – Vlads pavēlēja.
Viņš bija mūsu «Uzvarētāju» ģildes vadītājs, kuru viņš organizēja pavisam nesen un priecājās redzēt kādu atbilstošu burvi. Vēlējos iekļūt kādā no elites ģildēm, kas medīja «resnajos» Riftos, taču man bija zems rangs, tāpēc pagaidām nolēmu šeit krāt pieredzi un tajā pašā laikā censties ātri celt savu rangu un nopelnīt, lai arī maza, bet tomēr mana pirmā nauda.
Tiklīdz izgājām no Rifta, pretim steidzās Departamenta pārstāvis, vārgs, plikpauriņš ar caururbjošām acīm. Lai gan Rift bija bezmaksas, mums joprojām bija jāziņo par ražošanu.
Demonstrējām konteinerus ar plostiem un maisus ar iekšām un ādām. Vlads izvilka no kabatas nelielu dārgakmeni un iedeva to pārstāvim.
«Divdesmit grami, ne vairāk,» viņš noteica un atdeva akmeni.
Ja mums būtu jāmaksā procenti no ražošanas, kā tas tika darīts citos Riftos, tad par aptuveno svaru nevarētu būt runas. Gan ģildes vadītājam, gan pārstāvim noteikti būtu svari, taču tagad tam nebija nozīmes, jo viss, kas tika iegūts brīvajā Riftā, palika ģildei.
Visu laupījumu pārstāvis glītā rokrakstā pierakstīja uz īpašas veidlapas un iedeva Vladam. Viņš pārbaudīja, vai viss ir norādīts pareizi, un parakstīja to zemāk.
Pa ceļam uz staciju piestājām pie vietējā pircēja. Viņš novērtēja mūsu laupījumu simt četrdesmit rubļu apmērā. Saskaņā ar noteikumiem nauda tika sadalīta vienādi starp visiem ģildes dalībniekiem, tāpēc katrs saņēma divdesmit rubļus.
«Hmm, jā, šis Siriuss ļoti sabojā mūsu dzīvi,» Naitingeila aizkaitināti izdvesa.
Pārējie viņam piekrita. Fakts ir tāds, ka mūsu reģionā tikai mēs un Siriusa ģilde medījām brīvos Riftos. Lai Riftos uzkrātos resursi, tie uz kādu laiku tika aizzīmogoti. Nodaļā, kas bija atbildīga par Rifts, Sirius bija sava persona, kas nekavējoties izsniedza viņiem caurlaidi nākamajam atklātajam datumam. Tāpēc mēs bieži vien bijām pēdējie, kas iegāja Riftā, kas nozīmēja, ka mēs savācām tikai atlikušās drupatas pēc viņu medībām. Starp citu, Riftus nevar aizvērt, tikai iztīrīt, lai mūsu zemē neiekļūst briesmoņi.
Stacijā iekāpām vilcienā uz Maskavu. Ceļojumu uz Riftu un atpakaļ apmaksāja departaments, tāpēc mēs nekavējāmies paņemt dārgākās biļetes. Mēs ar Vladu dabūjām divvietīgu kupeju.
Kamēr izpakojām mantas, pie durvīm pieklauvēja.
«Nāc iekšā,» es atbildēju.
Uz sliekšņa parādījās slaids jauns diriģents tumši zilā kleitā.
– Kungi, vilciens atiet pēc piecām minūtēm. Kādi ieteikumi? – viņa jautāja un pasmaidīja.
– Protams, mīļā. «Atnesiet mums glāzi tējas un kaut ko saldu,» es teicu un paskatījos uz viņu tā, ka meitenes vaigi uzreiz nosarka.
– Ir citronu smalkmaizītes. Vai jūs? – viņa tikko dzirdami noteica, nolaižot acis.
Jā, jā, es zināju, ka ne visi var izturēt manu nekaunīgo, pētošo skatienu.
– Mēs būsim. «Atnes to,» es pavēlēju.
Meitene pamāja ar galvu un izskrēja no kupejas.
Kamēr gaidīju, kad diriģents atnesīs tēju, domāju, kam tērēt nopelnīto naudu. Es tūlīt nosūtīšu māsai un vectēvam desmit rubļus, un pārējos vajadzēs izstiept līdz nākamajam reidam Riftā.
«Vai jūs domājat, ka šomēnes tiks atvērts vēl kāds no Riftiem?» – jautāju domīgajam Vladam.
– Nezinu. «Viņi nekad neko nesaka iepriekš,» viņš paraustīja plecus un turpināja skatīties ārā pa logu.
Šodienas laupījums nevienu neiepriecināja, taču viņš kā ģildes vadītājs bija īpaši noraizējies, jo nevarēja pagriezt paisumu ar Siriusu.
– Varbūt vari mēģināt iegūt oranžo ranga piespēli Riftam? – es ierosināju.
– Kurš mums to iedos? – viņš pasmīnēja. «Neviens nevēlas būt atbildīgs, ja kaut kas notiek.»
«Tad mums kaut kas jāizlemj ar Siriusu.» Mēs pastāvīgi savācam lūžņus pēc tiem. Esmu pārliecināts, ka viņi katrs nopelnīja vismaz pāris simtus no šī Rifta.
«Tā ir taisnība, bet man nav nekādu sakaru ar departamentu, tāpēc es uzzinu par atklātajiem Riftiem vispārīgi… Pagaidiet, jūsu vectēvs tiesā ieņēma nozīmīgu amatu.» Varbūt viņam tur joprojām ir draugi? – viņš iedvesmojās.
– Kādas paziņas, ja jau trīsdesmit gadus ir pelnītā atpūtā? Nē, nē, es nevēlos vilkt vectēvu. Mums pašiem jādomā, kā tikt galā ar šo «Sīriusu».
Tobrīd pie durvīm atkal pieklauvēja, un diriģents ienāca iekšā ar paplāti, uz kuras stāvēja glāzes misiņa glāžu turētājos un grozs ar smalkmaizītēm.
Mēs paēdām un devāmies gulēt, lai nosnaustu. Ceļš uz Maskavu bija ne vairāk kā trīs stundas, un pēc iepriekšējās bezmiega nakts jutos noguris.
Pēc ierašanās pirmais, ko izdarīju, bija devos uz banku un iemaksāju vectēva kontā naudu. Mums bija vienošanās, ka neiešu katru reizi uz īpašumu. Tiesa, to mazo ciematiņu ar zemes gabalu diez vai varētu saukt par pilnvērtīgu īpašumu. Tomēr tas ir viss, kas palicis pēc tam, kad nomaksājām mana tēva parādus.
Es negribēju tērēt naudu par taksometru, tāpēc es devos uz akadēmiju. Ceļš bija garš, bet es nesteidzos. Šodien jau biju izlaidusi skolu, tāpēc līdz rītdienai biju brīva. Par laimi mūsu prāvests bija tik vecs un noguris vīrs, ka nepievērsa nekādu uzmanību nebūšanām. Viņu interesēja tikai pakāpe, kas studentiem jāsasniedz katra kursa beigās.
