Matriarhāts (no latīņu vārda mater – māte un grieķu vārda αρχή – sākums, vara) ir agrīns periods primitīvās komunālās sistēmas vēsturē, ko raksturo sieviešu vienlīdzīgs un pēc tam dominējošais stāvoklis ekonomikā un sabiedrībā. Termins "matriarhāts" attiecas arī uz primitīvās komunālās sistēmas agrīnā perioda sociālo sistēmu.
Visas zemeslodes tautas ir izgājušas cauri matriarhāta stadijai, kas nāk tūlīt pēc primitīvā ganāmpulka laikmeta un arheoloģiski datēta ar vēlo paleolītu.
Matriarhātam ir milzīgs arheoloģiskais apmērs no vēlā paleolīta līdz progresīvajam neolītam. Paleolīts (vecais akmens laikmets) ilga no cilvēka parādīšanās (apmēram pirms 1 miljona gadu) līdz apmēram 10 tūkstošgadei pirms mūsu ēras. Fosilā cilvēka pastāvēšanas periodā, kurš izmantoja šķembu, koka un kaula darbarīkus, nodarbojās ar medībām un vākšanu, mācījās lietot uguni. Neolīts (jaunais akmens laikmets) ilga no 10 līdz 3 tūkstošgadei pirms mūsu ēras. Pārejas periods no piesavinātās ekonomikas (medības, zveja, vākšana) uz ražojošo ekonomiku (lauksaimniecība, lopkopība).
Matriarhātu raksturo produktīvo spēku daudzpusēja attīstība. Ekonomika attīstās medību, makšķerēšanas, kapļu audzēšanas un mājdzīvnieku audzēšanas virzienā. Ražošanas attiecību pamatā ir ražošanas līdzekļu sociālā īpašumtiesības.
Ir nepieciešams atšķirt agrīno matriarhātu un attīstīto matriarhātu. Pirmais arheoloģiski atbilst vēlajam paleolītam un agrīnajam neolītam. Nesenā pagātnē Austrālijas un dažu Āfrikas un Dienvidamerikas reģionu pamatiedzīvotāji atradās šajā posmā. Ekonomikas jomā agrīno matriarhātu raksturo vākšana, medības un primitīva makšķerēšana; tajā pašā laikā vākšana ir sieviešu darba nozare, medības ir vīriešu nozare, un abi dzimumi nodarbojas ar zvejniecību. Šo periodu raksturo sieviešu un vīriešu līdzvērtīgs statuss, kas izriet no viņu aptuveni vienāda īpatsvara ekonomikā. Galvenā sociālā vienība ir mātes klans, kas saistīts ar citu klanu caur duālo eksogāmiju (obligātās laulības tikai starp šo divu klanu locekļiem). Nav konsolidētas cilts. Attiecības tiek izsekotas caur mātes līniju. Grupas laulība tiek saglabāta, pārejot attīstītākā formā – pāra laulībā, kā arī laulāto atsevišķā (dislokālā) apmetnē, ko aizstāj ar viņu apmešanos sievas cilšu grupā (matrilokālā).
Grupas laulības ir vecākā laulības forma, kas rodas, pārveidojot primitīvu ganāmpulku par cilšu kopienu, mijā starp lejas un augšējo paleolītu kā pirmā laulības attiecību sakārtošanas forma. Ar šāda veida laulībām cilts tika sadalīta 2 grupās ("laulības klasēs"); katrs vienas grupas vīrietis varēja būt katras citas grupas sievietes laulātais, laulības starp vienas grupas locekļiem bija aizliegtas. Faktiski grupu laulība pārstāvēja laulāto laulību, kas bija vairāk vai mazāk pastāvīga, taču viegli izšķīrās un ko pavada īslaicīgas laulības saites. No šīs laulības izveidojās radniecības grupa jeb klasifikācija, kurā radniecības attiecības attiecās uz radu grupām (cilvēks tēvu sauca ne tikai par savu īsto tēvu, bet arī visus tēva laulību grupā iekļautos vīriešus; attiecīgi visas sievietes kas bija daļa no ģimenes, viņam bija “mātes”)).
Pāra laulības ir laulības forma, kas pastāvēja primitīvās komunālās sistēmas laikā, kas saistīta ar matriarhāta attīstību. Sabiedrībai attīstoties, laulība mainījās laulāto loka sašaurināšanās virzienā; kopdzīve pāros, kas primitīvās komunālās iekārtas sākuma stadijā ar grupu laulībām bija tikai ļoti īsa, primitīvās komunālās iekārtas ziedu laikos kļūst par galveno laulības formu. Ģimene, kas jau bija monogāma, tomēr nebija sabiedrības ekonomiskā vienība. Katrs laulības pāra loceklis joprojām bija cieši saistīts ar savu cilšu kopienu. Precētais pāris neveica atsevišķu ekonomiku, viņiem nebija īpašuma. Šajā ziņā šī laulība nebija stabila, laulāto kopdzīve bija viegli izšķirama. Bērni bija saistīti ar mātes cilšu kopienu un palika tajā šķiršanās gadījumā. Tā bija pāru laulība starp austrāliešiem, kā arī starp irokēziem un daudzām citām indiāņu ciltīm 18. un 19. gadsimtā. Tā kā pāru laulības radās matriarhālā cilšu kopienā, kurā sievietēm bija liela loma ražošanā, sievai bija vienlīdzīgas tiesības ar vīru un viņa ieņēma augstu amatu.
Pāreja no pāra laulībām uz monogāmiju ar patriarhālās ģimenes starpformu ir saistīta ar primitīvās kopienas sadalīšanās sākumu, privātīpašuma rašanos, kas noveda pie ģimenes atdalīšanas no klana un ģimenes pārveidošanas. ģimeni patstāvīgā vienībā ar ģimenes tēva – īpašnieka varu.
Attīstītā matriarhāts arheoloģiski atbilst vēlajam neolītam. Ekonomikas jomā to raksturo kapļu audzēšanas pārsvars, sociālajā jomā – sievietes dominējošais stāvoklis sabiedrībā, sievietēm bija galvenā loma ražošanā, viņas pildīja galvenās funkcijas, bet vīrieši medīja un makšķerēja. Šo posmu raksturo arī duālās organizācijas attīstība par brālīgu, pāreja no stingras duālās eksogāmijas uz cilts eksogāmiju un spēcīga cilts konsolidācija. Pāra laulība kļūst dominējoša, dislokālo apmetni nomaina spēcīga matrilokalitāte. Produktīvo spēku turpmākā attīstība, jo īpaši pāreja no mājdzīvnieku audzēšanas uz lopkopību un no kapļu audzēšanas uz arklkopību, kurā galvenā loma pieder vīrietim, nosaka pāreju no matriarhāta uz patriarhātu – primitīvā laika pēdējo periodu. komunālā sistēma.
Vīriešu nami, arodbiedrības – sava veida sabiedriskās ēkas, kas pazīstamas daudzu tautu vidū primitīvās komunālās sistēmas stadijā un starp tautām, kuras ir saglabājušas tās paliekas. Pēc izcelsmes tie ir saistīti ar primitīvās kopienas vecuma un dzimuma sadalījumu. Šajās mājās pulcējas vientuļi vīrieši vai vīrieši kopumā. Nosaukums "vīriešu mājas" ir nosacīts, jo daudzu tautu vidū tos noteiktos apstākļos izmantoja sievietes, jo īpaši meitenes. Vīriešu mājas pie Jaungvinejas papuasiem ("buamramra") aprakstījis izcilais krievu ceļotājs N. N. Mikluho-Maklajs. Šajās mājās pulcējas ciema vīri, lai runātu par biznesu, pavadītu laiku, daudzi tur guļ. Tajos glabājas svētku aksesuāri – mūzikas instrumenti, signālbungas u.c., uzņem ciemiņus arī no citiem ciemiem. Pēc izmēra tie parasti ir daudz lielāki nekā ģimenes būdiņas. Tur, kur pastāv vīriešu arodbiedrības, vīriešu mājas parasti kalpo kā viņu darbības centrs. Tos pazīst arī daudzas Polinēzijas, Mikronēzijas, Indonēzijas, Dienvidaustrumāzijas uc tautas. Vīriešu māju paliekas – publisku tā saukto "klubu" māju veidā – ir zināmas arī to tautu vidū, kuras bija vai bija daudz. augstāks attīstības līmenis: Senajā Indijā (“sabkha”), Senajā Ķīnā (“mācību nams”), starp senajiem grieķiem (“andria” Krētā), starp Vidusāzijas tautām (“mehmon-khona” vai “alou-khona”), Anglijā (slēgti džentlmeņu klubi) utt. Vīriešu savienības (nepareizs nosaukums ir “slepenās biedrības”) ir daudzu tautu pieaugušo vīriešu apvienības primitīvās komunālās cilšu sistēmas un tās sabrukuma laikmetā. . Pēc etnogrāfiskajiem aprakstiem tie ir labi pazīstami Melanēzijā, Ziemeļamerikā un Rietumāfrikā. Buržuāziskie ideālistiskie zinātnieki vīriešu savienības uzskatīja par vīriešiem it kā raksturīgā sabiedriskuma instinkta produktu, atšķirībā no sievietēm; viņi vīriešu savienībās saskatīja valsts dīgļu formu. Patiesībā vīriešu arodbiedrības ir dabisks produkts noteiktā primitīvās komunālās sistēmas attīstības posmā, pārejā no matriarhāta uz patriarhātu. Tie ir saistīti ar senākām paražām – ar vecumu saistītiem iniciācijas rituāliem jeb iniciācijas rituāliem. Sākoties primitīvās komunālās sistēmas sabrukumam, līdz ar ekonomiskās nevienlīdzības rašanos klana un cilts iekšienē, seno ar vecumu saistīto iniciācijas rituālu vietā, kas bija obligāti un vienādi visiem cilts locekļiem, izveidojās arodbiedrību sistēma. tiek radīti veltīti vīrieši, kur piekļuve ir atvērta tikai ar noteiktiem nosacījumiem, parasti par ievada ieguldījumu. Krievijā, kad zēnam bija 11 gadu, cilts vīrieši rīkoja iesvētīšanas ceremoniju, kas iezīmēja pusaudža iestāšanos pilngadībā. Saskaņā ar vienu versiju, ceremonija tika veikta speciāli šim nolūkam celtā mājā, kas apmaldījusies meža tuksnesī. Šeit zēns tika pakļauts nežēlīgiem pārbaudījumiem, pārbaudot viņa izturību. Vēlāk biedējošais pārejas rituāls tika pārdomāts krievu folklorā, kur tas tika uzslāņots mītiem par Baba Jagu – tā radās pasaka par meža būdu, kur ļauna ragana spīdzina mazus bērnus. Vīriešu savienības ieguva visskaidrāko un tipiskāko formu dažās Melanēzijas salās. Piemēram, Jaunhebridu salās un Banku salās ir zināma arodbiedrību sistēma "sukve" ("kuce"), kas sadalīta pa rindām. Kandidāta pieņemšana katrā "sukves" pakāpē ir nosacīta ar iestāšanās maksu (čaulas nauda u.c.) un svētku organizēšanu uz kandidāta rēķina ar obligātiem atspirdzinājumiem arodbiedrības biedriem. Par katru nākamo "sukves" pakāpi palielinās iemaksas apjoms un svētku krāšņums. Tādējādi tikai turīgs kopienas loceklis var kļūt par augstākā ranga locekli. Papildus publiskās varas funkcijām šīs savienības nodarbojas ar īpašuma aizsardzību un veicina savu biedru mantas uzkrāšanu. Viņu darbības ir vērstas pret sievietēm un nabadzīgiem kopienas locekļiem, kas nav vīriešu arodbiedrību biedri. Lai abus iebiedētu, viņi maskās sarīko īpašus rituālus un dejas, attēlojot "garus", terorizējot publiku. Bieži vien vīriešu arodbiedrību sistēma kļūst sarežģītāka. Dažās no tām pašām Banku salām joprojām pastāv paralēlas, "slepenas" savienības "tamāts", kas saistītas ar mirušo kultu, kā arī ar arodbiedrībām "sukve". Ņūbritānijas un citās salās ir zināmas divas paralēlas vīriešu savienību sistēmas – “dukduk” un “ingiet”. Pēdējā, piemēram, daļēji slepena teroristu organizācija, koncentrējās 19. gadsimta beigās. viņu rokās visa vara pār iedzīvotājiem. Ziemeļamerikas indiāņu cilšu vidū vīriešu savienības ir mazāk raksturīgas. Tie bija saistīti vai nu ar vecuma grupām (piemēram, starp prēriju ciltīm), vai ar reliģiskiem un maģiskiem uzskatiem un patronu garu kultu (piemēram, starp irokēziem, algonkīniem), vai arī radīti uz cilšu pamata (starp Pueblo indiāņi ), vai saistībā ar šķiru noslāņošanos (ziemeļrietumu piekrastē). Dienvidāfrikas un Austrumāfrikas tautu vidū vīriešu savienības izpaudās kā jauniešu organizācijas un neprecēti karavīri. Rietumāfrikā tās kļuva par politiskām organizācijām ar policijas un kulta funkcijām.
