Dažreiz, kad ierados universitātē uz nodarbībām, es jutos kā Miranda Prislija no filmas “Velns valkā Prada”. Lai gan es devu priekšroku citiem modes dizaineriem. Man tā vien likās, ka visi apkārtējie uzreiz uzlēca uz pirkstgaliem, sāka skriet un trakot. Daži gribēja piesaistīt manu uzmanību, bet citi, gluži otrādi, baidījās noķert manu uzmanību. Reizēm man šķita, ka pat skolotāji dara ko līdzīgu. Protams… Es esmu Uļjana Prytkina, un visi šajā pilsētā pazīst manu tēvu. Viņš ir Forbes labāko desmitnieku sarakstā, personīgi pazīst daudzu valstu prezidentus un pat pusdienoja kopā ar Lielbritānijas karalisko ģimeni. Viņš ir viens no bagātākajiem cilvēkiem valstī. Viņš nopelna stundā tik, cik daudzi nenopelnītu gada laikā. Viņš var nopirkt burtiski visu, ko vēlas. Vai ko es gribu. Tāpēc apkārtējie baidās no manis, ņirgājas par mani, ņirgājas par mani.
Godīgi sakot, ja tas būtu atkarīgs no manis, es neietu uz nodarbībām. Mans tēvs varēja man nopirkt diplomu no jebkuras Ivy League universitātes, vai tā būtu Oksforda vai Hārvarda. Starp citu, es mācījos gan tur, gan tur, bet man tas nepatika. Tāpēc vienojāmies, ka es pati izvēlos mācību vietu, bet uz skolu eju regulāri un nesperu. Es negribēju pārbaudīt sava tēva pacietību, tāpēc piekritu. Un te es esmu. Labākajā privātajā universitātē Maskavā. Viņš ir tik foršs, ka deviņdesmit procenti parasto cilvēku pat nezina par viņa esamību. Šeit mācās augstāko amatpersonu bērni, viņu līdzstrādnieki un valsts ietekmīgākie cilvēki. Un starp viņiem, bez šaubām, esmu pati foršākā! Un tā tas būs vienmēr.
Pie ieejas uzreiz pie manis lido manas labākās draudzenes Ira un Sveta. Kamēr es dāvinu garderobes deputātei vairākus miljonus vērtu kažoku, Ira paņem manu jauno rokassomiņu, un Sveta jau pasniedz manu mīļāko kafiju.
– Tu izskaties perfekti! – viņa atzīmē.
Ira paskatās uz savu maku.
–Tas pats…
es pasmīnēju.
– Jā, tas ir Hermess.
– Bet es neko tādu neesmu redzējis…
Es īsi paraustu plecus.
– Vienīgais eksemplārs, roku darbs, izgatavots speciāli man.
Iras vecākiem pieder vairākas naftas rūpnīcas, un Svetkins nodarbojas ar juvelierizstrādājumiem. Labs bizness, bet viņi joprojām ir tālu no manis un tēta. Viņi, iespējams, nekad nesasniegs mūsu līmeni. Kāpēc es ar viņiem komunicēju?.. Nu, viņi mani nekaitināja un vienmēr bija man blakus. Vai tas nav galvenais?
Klikšķinot papēžus uz marmora grīdas, mēs, skaisti un pārliecināti, devāmies pretī publikai. Pēkšņi kāds man uzsauca.
– Ūlija!
Svetka bija pirmā, kas salūza, kā apmācīts suns.
– Čau-ku-kuu, puisīt… tu esi traks?! Kāda Uļja?!
Tā ir taisnība, es nevarēju tagad, kad viņi mani tā sauca. Zēns uzreiz pazuda. Es viņu atpazinu. Tas bija Miša Vinkovs. Viņa tēvam piederēja viena no valsts vadošajām bankām.
– Piedod, es tikai gribēju uzaicināt Uļju… Uļjanu vakariņās. Tas ir, uz reģistratūru. Ļoti svarīgs notikums… Ja vien viņa varētu…
Ira iejaucās sarunā.
– Uļjanu lūdza apprecēties ar Norvēģijas princi! Vai tu tiešām domā, ka viņa gribēs iziet ar tevi?
Es pacēlu roku un meitenes apklusa. Ar vienu rokas mājienu es pieprasīju, lai Ira izņem no somiņas manu dienasgrāmatu. Protams, man bija personīgā sekretāre, bet es labprātāk pati uzraudzīju šādus notikumus.
– Kad ir pieņemšana? – vēsi jautāju.
"Šo sestdien," Miša atbildēja nedaudz jautrāk.
Es pamāju ar galvu un sāku šķirstīt lapas, meklējot vēlamo datumu. Ne tas, ne tas, ne tas… Aha! Šeit viņa ir! Izlasījusi tekstu, es sakniebu lūpas, pakratīju galvu un tad iemetu piezīmju grāmatiņu Irai.
– Atvainojiet, nekādā gadījumā, visa diena ir paredzēta.
Sveta viegli pasmaidīja. Viņa ļoti labi redzēja, ka šī sestdiena man bija gandrīz brīva. Man vienkārši ļoti patika ņirgāties par cilvēkiem un viņus pazemot.
Miša vainīgi nokāra galvu un klīda pa gaiteni. Kādu iemeslu dēļ šādas ainas vienmēr patiešām pacēla garastāvokli.
Pēc stundām mēs ar meitenēm vakariņojām visdārgākajā Maskavas restorānā un devāmies iepirkties. Jo es to tā gribēju. Jo tāds bija mans šodienas plāns.
Veikals pēc veikala, veikals pēc veikala. Viss bija vienkārši lieliski, kad pēkšņi…
"Atvainojiet," sacīja pārdevēja, "…ir atteikums."
Es paskatījos uz viņu ar nicinājumu.
– Piedod, ko? – Man likās, ka dzirdēju. Kāda veida vārds ir “atteikums”? Kādā valodā tas vispār ir?
Pārdevēja mēģināja vēlreiz.
– Maksājums nenotiek…
Es izrāvu karti no šī idiota rokām un paskatījos uz to.
– Lūk! Tu sabojāji manu karti! Vai tu vispār zini, kas es esmu?! Kas ir mans tēvs? Nekavējoties zvaniet menedžerim!
Svetka parādījās pie kases. Viņa iedeva pārdevējai savu kredītkarti un aizveda mani malā. Viņa zināja, kas notiks, ja es sadusmošos.
– Uļjan, nevajag. Netērējiet savus nervus kalpiem. Tas izraisa sirmus matus.
Es ieelpoju un izelpoju. Draugam bija taisnība. Taču, tiklīdz nejēga pie kases mēģināja veikt pirkumu ar Svetas karti, es arī to izrāvu.
"Es šeit neko neņemšu." Un jūs tikko zaudējāt darbu. Visu to labāko.
Garastāvoklis bija bezcerīgi sabojāts. Tāpat kā mana karte. Ja nu šis muļķis mani kaut kā gribētu aplaupīt?! Krāpnieki tagad ir spējīgi uz visu! Arī mans tēvs necēla klausuli, laimei.
Viņš arī nebija mājās. Es biju uz histērijas robežas. Man vajadzēja savu karti. Bez viņas es jutos kā kaila.
Kalpone iznāca pie manis, vainīgi nolaidusi galvu. Viņa redzēja, ka esmu dusmīga.
– Kur ir tēvs?! – es nobrēcu.
Sieviete izvilka no priekšauta aploksni un pasniedza to man.
– Viņš šodien šeit nebūs. Viņš lūdza, lai es tev to iedodu.
