Kungs sēdēja pie loga un šūpojās antīkā krēslā. Viņa klēpī gulēja silta vilnas sega ar sarkanbrūnām svītrām. Un, lai gan kamīnā sprakšķēja malka un istaba bija silta, Kungs turpināja ietīties segā, cieši satvēris rokās smago divstobru ieroci. Ierocis atgādināja tos, ko var redzēt tikai antikvariātos vai muzejos: diezgan tumšs sarkankoka krājums, kas inkrustēts ar zelta ieliktņiem, mītiskas jūras čūskas formā izgatavots bronzas sprūds, stobra, kas caursīta ar daudzām skaidām. Bet, neskatoties uz savu cienījamo vecumu, lielgabals iedvesmoja cieņas, spēka un spēka sajūtu.
Lords paskatījās ārā pa logu ar skatu uz dārzu. Plašo zaļo zālienu ieskāva zemi, glīti apgriezti krūmi. No zāliena pretējos virzienos šķīrās ar baltu akmeni bruģēti celiņi. Bet tie jau sen zaudējuši savu baltumu, aptumšojušies un vietām klāti ar sūnām. Takas ierāmēja akmens žogs, uz kura stāvēja masīvas ģipša vāzes, kurās auga violeti ziedi. Viens celiņš veda uz sarkano ķieģeļu dārznieka māju. Mājas jumts bija klāts ar pelēkiem dakstiņiem. Ēka bija aprakta dzeltenās rozēs, mēģinot izspiest to kātus pa logu.
Otrs ceļš veda uz ovālas formas dīķi. Tās ūdeņi atspoguļoja tumšās debesis. Un šajā atspulgā kā zvaigznes atdzīvojas, oranžas, sarkanas un zelta zivtiņas lēnām skraidīja apkārt. Aiz dīķa, nedaudz uz dienvidiem, bija zaļš labirints divu cilvēku augstumu augstumā. Arī labirintam bija grūti laiki: dārznieka šķēres tam pieskārās pārāk reti. Tas bija manāms pēc aizaugušiem zariem, kas kā uz sāniem izstieptas dzīvnieku ķepas šur tur uzpūtās.
Tajā bija izveicīgas rokas kalti soliņi. Meistara darbs, kas tos radīja, bija valdzinošs: roku balstu graciozie izliekumi, mugura atgādināja gulbja kaklu, jūs vienkārši gribējāt apsēsties uz viena no tiem un apcerēt apkārtējo skaistumu. Skaistums, kas jau ir sācis izbalēt. Sākotnējā sajūsmas pārņemtais skatiens sāka pamanīt skaidras pamestības pēdas. Soliņus klāja bieza putekļu kārta, zaļā labirinta virsotne nevaldāmi auga, un ziemeļu pusē dīķi sāka klāt pīle. Un šur tur akmens celiņi padevās augstai zālei.
Labirinta centrā atradās neliela divstāvu strūklaka: ūdens tajā nebija šļakstījies ilgu laiku. Un apakšā gulēja tikai nokaltušas lapas un zemes gabali, kas bija nākuši no Dievs zina, no kurienes.
Ja kādam izdotos pārvarēt labirintu un iziet tam cauri, viņš iznāktu augļu dārzā. Kādreiz tā bija burvīga vieta: vienā stūrī pat ābeļu, bumbieru, plūmju, ķiršu rindas, otrā – krūmi, kas valdzina ar savu augļu gatavu krāsu. Ērkšķogas, upenes un sarkanās jāņogas, kazenes – tas viss tagad ir aizaudzis ar augstu zāli un sajaucies kopā. Kādreiz iekoptā vieta pārvērtās mežonīgā mežā.
Bet, ja kādam, neaptveramas kaprīzes vadītam, izdotos pārvarēt augļaino, tad galu galā viņš uzdurtos citai sienai. Savrupmāju ieskauj augsts žogs – nopietns šķērslis jebkuram nemiera cēlājam. Vienkārši nebija iespējams iespiesties starp masīvajiem palisādes stieņiem, kas atgādina šķēpus. Un ir ārkārtīgi grūti pārlēkt bez kāpnēm, bez pērtiķa veiklības.
Kungu tagad maz interesēja viņa paša īpašuma skaistums. Viņš nenovērsa acis no pārāk agri iedegtajām laternām: saule tikko sāka kristies pretī horizontam. Viņš pārvietoja purnu no viena gaismas avota uz otru, it kā mēģinātu kādu izsekot. Taču zālienā mājas priekšā valdīja miers rāmo ainu.
Pats nemanot, vīrietis krēslā aizsnauda. Varbūt tas bija viņa cienījamais vecums, varbūt tas bija nogurums no iepriekšējās nakts modrības. Neatlaidis pistoli, viņš nolaida galvu uz krūtīm un sāka klusi krākt.
Saule ir devusies pie miera, metot pēdējos starus uz zāliena smaragda zaļo. Dārznieka mājā logā iedegās svece. Blāvs laternu mirdzums apgaismoja muižas fasādi.
Pulkstenis viesistabā sita vienu naktī. Kungs nodrebēja, bet nepamodās, tikai ciešāk apskāva ieroci. Asā plīstošā stikla skaņa un ilgstoša suņa gaudošana paveica to, ko neizdevās pulksteņa zvanīšana. Vīrietis ātri uzlēca, ātri paskatījās uz dārzu un metās uz izeju. Steidzoties pa garu koridoru, viņš sasniedza kāpnes, nokāpa lejā, atvēra ārdurvis un izlēca ārā. Viņš metās pretī saplīsušajai nodzisušajai laternai, no kurienes bija dzirdama suņa žēlīgā vaimana, un šausmās sastinga…
Kungs kaut ko redzēja tumsā: kaut kādu siluetu. Viņš pavērsa pret viņu ieroci un izšāva no abiem stobriem. Suņa gaudošana apstājās. Ar trīcošām rokām vīrietis salauza divstobru bisi un pārlādēja to. Tad viņš, cik vien ātri varēja, steidzās uz dārznieka māju. Viņš pielēca pie ārdurvīm un dauzīja tām ar zābaku.
– Montija! – viņš iesaucās, – Montijs. Atbloķējiet to man!
– Skolotāj, vai tas esi tu? – no iekšpuses atskanēja tikko dzirdama balss.
– Protams, tas esmu es! Kurš vēl? Varbūt tava mirušā sieva, sasodīts! Atveriet, vai es izšaušu slēdzeni!
"Man šeit ir skrūve," atbildēja dārznieks, "es nesen to pielāgoju, tāpēc tas jums nepalīdzēs, šaujiet." Bet šķiet, ka tas noteikti esi tu, mans kungs.
Durvis atvērās ar čīkstēšanu: atvērumā parādījās vīrietis ar izlobītiem matiem un laternu rokā.
"Pasteidzieties, mans kungs, steidzieties, nāciet iekšā, es aizslēgšu durvis," viņš ātri sacīja.
Kungs ieslīdēja iekšā un, smagi elpodams, nogāzās uz veca krēsla, no kura atskanēja žēlojoša skaņa.
Dārznieks steigšus aizvēra durvis, noklikšķināja slēdzenē un paspieda aizbīdni. Tad viņš šķērsoja viņu un ielēja sāls taciņu ieejas priekšā. Vīrietis ar ieroci, novērojot šīs darbības, skeptiski pakratīja galvu un sacīja:
– Priekš kam tas viss? Māņticība jūs neglābs no ārpusē esošajiem neliešiem. Vai esat viņus redzējuši Montiju? Vai jūs redzējāt, ko viņi izdarīja ar Ārčiju? Brūtes, es ar viņiem samierināšos par šo un par visu pārējo.
– Skolotāj, es tev vairākkārt teicu: šis īpašums ir nolādēts, šeit dzīvo ļaunums…
– Ak Dievs, Montij! Es neesmu reliģiozs, es neticu šīm muļķībām, bet ar savu ķecerību jūs spiežat mani veltīgi pieņemt Dieva vārdu. Vai jūs kaut ko redzējāt?
– Es naktīs ārā neskatos.
– Bet velti! Tā ir tava atbildība…
– Lai pieskatītu dārzu, ser, bet ne lai pasargātu no spokiem. Es tev ne reizi vien esmu teicis, mans kungs, uzaicini priesteri, lai viņš visu šeit aplej ar dievišķo ūdeni un lasi lūgšanas, redzi, un nomierinies braši.
Montijs piegāja pie loga, iztaisnoja aizkaru un uzlēja uz palodzes otro rindu sāls. Lords piecēlās un devās uz izeju:
– Paņem savu lukturīti, iesim un paskatīsimies vēlreiz.
Dārznieks piesteidzās pie durvīm un, izpletījis rokas, tās nobloķēja:
"Mans kungs, es jūs nelaidīšu ārā un pats neiešu ārā." Ja gribi, nošauj mani. Bet es joprojām to neatbrīvošu.
– Kāds tu esi muļķis, Montij, – Lords paraustīja plecus un atgriezās savā krēslā. Gandrīz uzreiz viņš piecēlās un apgūlās nesaklātajā gultā, nenovilcis zābakus. Viņš atbalstīja ieroci pret gultu un pievilka segu līdz zodam.
